Drīz pavadīsim veco un sagaidīsim jauno 2024. gadu. Priecīgs notikums gandrīz jebkuram cilvēkam – satikšanās ar ģimeni, radiniekiem, draugiem, šampanietis, jaunā gada apņemšanās. Un kas tur slikts? Vidējais cilvēks strādā astoņas līdz desmit stundas dienā, piecas dienas nedēļā, četrdesmit dienas mēnesī. Jādomā par finansēm, kā parūpēties par sevi un, ja ir, par bērniem, mājdzīvniekiem. Cilvēki ir noguruši no negatīvām ziņām par to, kas notiek Latvijā, Eiropā un visā pasaulē. Arvien biežāk ir lasāms, dzirdams un redzams, ka Rietumi ir “noguruši” no kara Ukrainā. Dažs labs jau sāk pievērt acis uz okupekļiem, uz krievu valodas ietekmi, uz Rietumu biznesu ar Krieviju. Šeit ir jābūt skarbam un skaidram – tas ir amorāli un bīstami!
Meli: “Ko var ņemties ar tiem pieminekļiem? Galveno okupekli nogāzām, jāsāk vairāk domāt par ekonomiku.”
Patiesība: Viena problēma neizslēdz otru. Valsts pārvaldē nestrādā tikai viens cilvēks, kuram ir jārisina visas Latvijas problēmas. Vai Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir, maigi sakot, skumjš – jā! Un tā ir tikai viena no daudzajām problēmām Latvijā, kuru Jaunā Vienotība un tās partneri, tagadējie un iepriekšējie, neprot vai negrib atrisināt. Veselības un izglītības nozare arī ir sliktā stāvoklī. Kāpēc tad mēs ņemamies ap pieminekļiem? Ko, piemēram, de Tolli piemineklis mums ir izdarījis un kā tieši tas kaitē Latvijai? De Tolli piemineklis un visi citi okupekļi ir daļa no Krievijas hibrīdkara pret Latviju. Šo pieminekļu mērķis nav vēstures saglabāšana, bet Krievijas vēstures versijas glorificēšana. Ja tā nav, tad jautājums – kur ir piemineklis Napoleonam? Lielie okupekļi vienmēr ir sakopti, un pie tiem pulcējas cilvēki, lai svinētu citu tautu apspiešanu, bet tikmēr kapu kopiņas, kur atdusas karavīri, ir nolaisti zem katras kritikas – pats to esmu redzējis ar savām acīm. Tas parāda prioritātes. Okupekļi nav tikai Krievijas vēstures versijas glorificēšana, bet arī Krievijas varas izrādīšana. Viņi var uzcelt savus pieminekļus mūsu zemē! Mūsu zemē, kuru viņi ir piebradājuši, aplaupījuši, izvarojuši un izsmējuši! Krievijai noderīgi idioti šos pieminekļus grib saglabāt, meklējot attaisnojumus kaut kādos mistiskos līgumos, vēstures saglabāšanā un politiskās nācijas izveidošanā. Mūsu apkārtējā vide veido daļu no mūsu domāšanas. Ja mums apkārt ir pilns ar okupekļiem un padomju tradīcijām, tad nav arī brīnums, ka padomju domāšana joprojām mīt daudzos latviešu prātos, pat tajos, kuri ir piedzimuši pēc PSRS sabrukuma. Šī ir mūsu zeme! Šeit pirmām kārtām ir jābūt pieminekļiem mūsu varoņiem – Bolšteinam, Radziņam, Balodim, Bangerskim.
Meli: “Mums ekonomika grimst! Vajag atjaunot tirgošanos ar Krieviju! Krievu biznesmeņi nav vainīgi, ka Putins uzbruka Ukrainai!”
Patiesība: Nav jau vairs noslēpums, ka tirgošanās ar Krieviju notiek – mazākā līmenī, bet notiek. Katrs cents, kurš tiek samaksāts Krievijas pusei par tirgošanos, baro Krievijas kara mašīnu tiešā vai netiešā veidā. Tirgojoties ar Krieviju, mēs finansiāli atbalstām Krievijas armiju, kura slepkavo ukraiņus un arī pie pirmās izdevības to labprāt darīs Baltijā ar mums. Tieši pārāk liela atkarība no Krievijas, kura bija novēršama, ir ievedusi mūs šādā situācijā. Cik morāli pareizi ir likt Ukrainas karodziņu savā Facebook lapā, bet pievērt acis uz graudiem, kurus šeit ieved Krievija – graudus kuri pat, ļoti iespējams, ir nozagti Ukrainai. Cik morāli pareizi ir dalīties ar pro-ukrainiskiem interneta mīmiem, bet veikalā pirkt lētākās Krievijas preces? Tieši tādā veidā kolektīvi maksājam Krievijai, lai tā pēc iespējas ilgāk varētu karot pret Ukrainu.
Meli: “Jābeidz ķildoties un jāapvienojas! Krievijas mērķis tieši ir mūs sašķelt!”
Patiesība: Jau trīsdesmit gadus Latvija nodarbojās ar citu tautību pārstāvju integrēšanu. Nekādi netika ierobežota viņu brīvība izdarīt izvēli – būt pret mums vai ar mums. Daļa izdarīja izvēli un ir ar mums. Liela daļa izdarīja izvēli un ir pret mums. Vīrietis, kurš piekāva puisi ar Ukrainas karogu uz pleciem, lielāko daļu savas dzīves ir pavadījis neatkarīgā Latvijā. Jaunietis, kurš pie lielā okupekļa Pārdaugavā lepni vicināja Krievijas karogu, pat nebija piedzimis, kad PSRS sabruka. Un mums kā latviešiem ir jāpaiet viņiem solis pretī, ignorējot faktu, ka viņi atbalsta agresiju pret Ukrainu un gaida, kad karš jeb “denacifikācija” notiks arī Latvijā? Atdotās balsis par Saskaņu, Latvijas Krievu savienību un Stabilitātei! nemelo. Tie, kuri zina Latvijas vēsturi un saprot latviešu sāpes, jau ir ar mums un ar Ukrainu. Pārējie, tai skaitā “ne viss ir tik viennozīmīgi” ir un paliks pret mums.
Ir vēl tik daudz bezjēdzīgu argumentu par šo “nogurumu” no kara , ka var grāmatu sarakstīt. Mēs neguļam bumbu patversmēs, mums nav uzspridzināti dzīvokļi, mums nav kara bads, mums nav jāpavada svētki tranšejās, nezinot, vai atgriezīsimies mājās, lai satiktu mīļotos. Par kādu nogurumu vispār runājam? Tautas nākotnes, drošības un labklājības labad mēs nedrīkstam nogurt! Ukraiņi jau deviņus gadus aizsargā ne tikai savu valsti, bet arī mūs. Mūsu pienākums ir viņiem palīdzēt. Mums ne tikai nav iemesla nogurt, bet arī nav tādu tiesību.
Izbaudām svētkus, samīļojam savus tuvākos, novērtējam to, kas mums ir, un palīdzam drosmīgajiem Ukrainas karavīriem un diženajai ukraiņu tautai, lai neoboļševiku orda tiktu sakauta pēc iespējas ātrāk!
Laimīgu 2024. gadu!
Oto Brantevics
