Šī gada latviešu leģionāru piemiņas dienā (16. martā) izdevās izbrīvet laiku, lai dotos arī uz sociālajos tīklos plaši reklamēto diskusiju Latvijas Kara muzejā – “Vēstures dramaturģija: mīti, leģendas un patiesība par latviešu leģionu pagātnē un tagadnē” –, kurā bija pieaicināti tādi vēstures speciālisti kā Ilze Jermacāne, Roberts Ķipurs, Mārtiņš Mintaurs, Edgars Plētiens un Valdis Kuzmins. Par pasākuma plūstošu norisi atbildēja žurnālists Ansis Bogustovs.
Lai gan visas dienas garumā piedzīvotie emocionāli saviļņojošie pasākumi nebija padarījuši mani naivu – es biju rēķinājies ar dažādiem uzskatiem un argumentiem diskusijas laikā, jo, kā izrādās, arī vēsturniekiem taču ir viedokļi, un galu galā tāds jau arī ir diskusijas mērķis – iziet ārpus savas komforta zonas un ieraudzīt jaunas perspektīvas, manas (un vairums citu pasākuma vērotāju) uzacis pārsteigumā pacēlās, pateicoties cienījamā Bogustuva kunga brīžiem neslēpti provokatīvajam naratīvam, kuru tā vien caurstrāvoja doma par 16. marta svītrošanu no kolektīvās apziņas.
Taču tā nevar būt, ka Latvijas žurnālistikā tik redzama un atpazīstama seja apzināti izmantotu tai dāvāto uzticību un veiktu nelietīgu lobēšanu pret sabiedrībai īpaši šobrīd tik nepieciešamo atceres dienu, vai ne? Tas noteikti tika prasmīgi, lai gan arī riskanti, darīts, lai stimulētu mūsu (klausītāju un dalībnieku) informācijas apvāršņa paplašināšanos. Aristotelis taču arī esot teicis, ka inteliģents prāts ir gatavs spēlēties ar kādu domu, to nepieņemot. Nu lūk, tieši tādēļ man šķiet, ka šis ir tikai kāds pārpratums, kas radies diskusijas norisei atvēlētā laika ierobežojumu dēļ, tādēļ centīšos no savas puses izvērst dažas no izskanējušajām, sajūtas “kutinošajām” domām, lai izvestu tās no nepareizi saprasto un nepabeigto ideju “limbo” valstības, un tās vairs neatstātu tik nepatīkamu pēcgaršu.
Mūžīgais – Rietumi mūs nesaprotot.
Laipni atgādinu, ka Latvijas pārstāvju Eiroparlametā uzdevums nav tikai atnest līdz mums rīkojumus no Briseles, bet gan (galvenokārt!) pārstāvēt mūsu – latviešu – intereses Savienības ietvaros. Ja kādam no šiem speciālistiem tas tik ļoti neizdodas, tautai tomēr ir tiesības prasīt, lai tiktu panākts tās interesēm vēlamais! Ja šobrīd tiek aktīvi radīta nepatiesa ilūzija, ka Latvija ir pilna ar radikāliem liberāļiem (lasīt – marksistiem), kas par investīcijām ir gatavi savas mātes un tēvus pārdot, tas ir japārtrauc, jo tā nav taisnība. Un vidējā latvieša mērķis ir cits – iegūt minetās investīcijas, saglabājot mūsu identitāti un vēsturi. Nevis kā citādi. Nevis ar nesaprotamiem kompromisiem. Ja kādam no mūsu diženajiem politiķiem Briselē tas nav pa spēkam, ir nopietni jāpadomā, vai viņam tur ir īstā vieta. Turkāt – 16. datumam – 16. martam nu nekādīgi nav saistības ar nacistiem pasaules karā, atšķirībā no ierasti minētajām pretenzijām, kas nāk no “vēstures jautājumos izaicinātām” personām Rietumos un pašu mājās. Vai Hitlers, ja būtu uzvarējis karā, atļautu pakļautai un salaužamajai latviešu nācijai šādas atceres dienas ierakstīšanu kalendārā? Dienas, kurā patriotiski latviešu kareivji ar patriotiskiem latviešu virsniekiem beidzot kopīgi varēja cīnīties pret absolūto ļaunumu, kas pirms dažiem gadiem jau bija “viesojies” mājās? Domāju, ka piekritīsit – nevienam citam šis datums nav nozīmīgs, tikai mums pašiem, bet tas, savukārt, ir ļoti nozīmīgs iemesls šī datuma kā atceres dienai eksistencei Latvijā. Tas, ka vīriem nācas cīnīties par cerību pēc brīvības ar noziedzīgo vāciešu nevis angļu vai amerikāņu šautenēm rokās, nebija leģionāru izvēles iepējās piedāvāts.
Kāpēc nav Sarkanajā armijā dienējušo latviešu karavīru atceres diena?
Jā, protams, dažreiz karš sevī ierauj cilvēkus arī nejautājot – kurā pusē vēlies būt? Par kādiem ideāliem vēlies cīnīties? Tiesa, jāpiemin gan, ka šīs “sarkanās puses” kareivji pēc atkārtotās okupācijas no PSRS puses neizrādija nekādu dižo pretošanos brīvas Latvijas valsts pretiniekiem. Masveidā nedezertēja un nepievienojās ar no vācu armijas aizbēgušajiem partizāniem, necetās veidot saziņu ar Rietumiem, lai kopēji rastu veidu neatkarīgas Latvijas atjaunošanai. Es nesaku, ka jāignorē krievu armijā iesaukto likteņi, bet šos cilvēkus, ja tāda vēlme ir, taču var pieminēt tuvinieku lokā, ne valsts mērogā. Ja, piemēram, latvietis – maniakāls un/vai pasūtījuma slepkava – būtu nogalinājis citus latviešus, kuri centās pret viņu aizstāvēties, vai valstī būtu jāatzīmē notiesātā nelieša piemiņa līdzās tā upuru piemiņai? Cik ciniski leģionārus pielīdzināt sarkanarmiešiem ir tieši tagad – laikā, kad tie paši okupantu spēki moka, izvaro, nokauj, zog un dedzina mums draudzīgā kaimiņvalstī. Kaimiņvalstī, kas ir kā vairogs mums pašiem šodien. Pasakiet vēl, ka Ukrainā – valsts līmenī – būtu jāpiemin šobrīd krievu pusē karojošo (un kritušo) kareivju piemiņa, pat tad, ja daži no tiem ir tur atradušies pret savu gribu.
Var taču atzīmēt 8. maiju (pieminēt visās pusēs karojošos) tāpat kā to dara pārējā Rietumu pasaule.
Nav noslēpums, ka Latvijai 2. Pasaules karš nebeidzās vienā dienā ar pasaules lielāko daļu. Daudzās Austrumeiropas valstīs sākās partizānu cīņas, gaidot uz to, ka karš turpināsies – ka Rietumi solidāri palīdzēs atbrīvoties no sātana okupantu varas. Tam gan nebija lemts notikt ne 1945. gadā, ne arī nākamajos gados. Nācās gaidīt teju piecas desmitgades, lai šajā karā uzvarētu (ja patiesi šis karš šobrīd ir beidzies…). Protams, ka mēs cieņā noliecam galvu Rietumu pasaules kritušo priekšā, bet 8. maijs Latvijā palikušajiem latviešiem neizsaka neko vairāk par vienas ļaunuma impērijas sabrukumu, kamēr otra plosās “uz pilnu klapi”. Skriešana līdzi valstīm, kurās šī diena ir nozīmīgāka, ir liekulība. Tā nav draudzība, tā ir nevajadzīga izpatikšana, ziedojot sev svarīgo un patieso. Tas ir vājums, slinkums un bailes ieskatīties acīs patiesībai. Bailes rīkoties apzinīgi – nevēlēšanās pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi un nākotni. Mēs esam kopā ar visu Rietumu pasauli, bet mēs esam spēcīgi šajā pasaulē tikai tad, ja esam mēs paši, nevis par katru cenu samāksloti izliekamies par ko “visiem ērtu”. Un nevar prasīt, lai mēs saprotam visus, ja šie visi pat nemēģina saprast mūs. Mēs varam pieminēt kara upurus 8. maijā, bet mūsu kara upuru daudzuma uzskaite šajā datumā neapstājās, jo karš šeit nebija beidzies. Draudzīgu attiecību pamatā ir savstarpēja cieņa. Arī starp valstīm.
Tūlīt jau “tai saulē” aizies pēdējie leģionāri, kuriem vienīgajiem šī diena ir svarīga.
Šīs atceres dienas saglabāšanas jēga tieši palielinās ar katru no mums aizgājušo leģionāru. Piemiņai par viņu neatlaidību un pašaizliedzību cīņā pret sarkanajiem slepkavām apstākļos, kuros tev nav pašam savas armijas, pašam savu ieroču un pat agrāko sabiedroto atbalsta. Lai gan tieši šajās dienās var redzēt to, kāda attieksme ir pret vēsturi kā mācību priekšmetu skolās, tieši mūsu pagātne un tās apzināšanās ļauj mums identificēt sevi ar ko krietni lielāku un svarīgāku nekā tikai ar bezsmadzeņu patērētāju, kurš tikai dažreiz, šķietamas demokrātijas esamības ķeksīša dēļ, drīkst ievaukšķēties par ko tādu, kas fundamentāli neko nemaina, neko neuzlabo dzīvē. Patiesībā – attieksme pret šo piemiņas dienu pati par sevi māca un parāda, ka visos laikos, arī mūsdienās, ir kādi, kas ar putām uz lūpām centīsies iznīcināt kolektīvo labumu (piemiņu, svētumu, pieredzi, atmiņu utt.) sava pašlabuma dēļ. Centīsies pierādīt, ka mums visiem ir labāk būt pērkamiem kalpiem – tādiem, kādi ir viņi paši. Bet tas ir tikai kārtējais iemesls jo spēcīgāk cīnīties par patieso vērtību saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Leģionāru piemiņas dienas gājienu tautas šķelšanai izmanto “sliktie politiķi”.
Jā, šajā dienā pie pieminekļa nāk politiķi. Nāk arī biznesmeņi, dažādu amatu speciālisti, ģimenes ar bērniem, studenti un skolēni. Nāk cilvēki, kuri apzinās savas tautas vēstures nozīmi veselīgai šodienai un nākotnei. Un, jā – šie “sliktie politiķi” aizstāv latviešu neatkarības cīnītaju piemiņu, neskatoties uz to, ka kādam citam šāda piemiņa ir neērta. Šie leģionārus godinošie politiķi, kāds pat absurdi netaisnīgā kārtā riskējot ar savu amatu, cīnās par tiesībām atcerēties tos, kuri iestājās par demokrātiju tirānijas priekšā, par neatkarību okupācijas un koloniālisma priekšā. Pat neticami, ka par šo nākas taisnoties un skaidroties! Šķelšanu šajā dienā veic tikai tie, kuri vēršas pret nacionāli noskaņotajiem latviešiem – pret nācijas pamatu un balstu, aizstāvot cittautiešu un kādu izdevīgumu meklējošu lupatu intereses. Turklāt, kas attiecas uz pacietību un toleranci sabiedrības saliedēšanas jautājumos – latvieši (visi – labējie, centra un kreisie) ir paragons visai pasaulei. – Lūdzu, zini un lieto šeit mūsu valodu, jo šeit ir mūsu mājas, un mēs aizmirsīsim, ka tu, tavi vecāki vai vecvecāki šeit ieradās, lai atņemtu un pakļautu. – Lūdzu, palīdzi attīstīt mūsu unikālo kultūru, un nāc bariņā, lai tu būtu viens no mums. – Lūdzu, respektē mūsu likumus, vēsturi un ideālus, un kopīgi veidosim jaunu ģimeni. – Atbildē mēs saņemam pļauku sejā un “mums ir tiesības, bet nav pienākumu”. Par kādām piedošanām šeit dzīvojošiem (un/vai dzimušiem) krievu imeriālistiem var būt runa, ja cīņa notiek vēl tagad? Šobrīd. Turklāt šādu zemošanos atbalsta uzpirktie vai ne pārak gudrie “rietumnieki”. Salīdzinājumam – vai pieminētie “sliktie politiķi” – “homofobi” – ko pārmet, piemēram, dāņiem, vāciešiem, zviedriem, poļiem, lietuviešiem, kuru armijas un intereses ir lējušas latviešu asinis mūsu dzimtenē? Abu pušu tēvu grēki ir piedoti, jo šīs nācijas ir pierādījušas sevi kā draugus. Rētas ir sadzijušas! Izveidotas veselīgas attiecības! Lai tas notiktu, jāatvainojas un jāpiekāpjas ir agresoram, nevis jāpazemo tas, kuram tika nodarīts gauži, – kļūdaini prasot atvainošanos un pazemību no viņa. Spiest piekāpties latviešus, jo šeit dzīvojošos krievus sasniegt nav mācēts, bet priekšniecība prasa rezultātus “saliedētībā”, ir gļēvums un gribas trūkums patiesai problēmas atrisināšanai latviešu nācijas interesēs.
Ir tikai dabiski, ka šobrīd man – latvietim – ir no šeit dzīvojošiem krieviem jāsaņem garantijas, ka netikšu tumšā ielas stūrī nosists par to, ka nēsāju pie apģērba piespraustu savas valsts karodziņu, nevis jātiek saukātam par rusofobu pat no manā valodā runājošu indivīdu puses. Realitātē “apvainotā minoritāte” ienīst visus, kas neatzīt viņu dominanci pār pasauli, viņu “super-hegemoniju”. Es esmu apdraudēts, nevis otrādi. Un man ir tiesības aizstāvēties pat tad, ja dažiem politiķiem vai “viedokļu ekspertiem” patīkamāk būtu redzēt manās mājās ierīkotu citas valsts guberņu.
Pašreiz notiek karš. Pazīstams karš, kas turpinās aptuveni simt gadu. Es nerunāju tikai par militāro kara darbību, kas norisinās Ukrainā. Krievijas iebrukums ar armiju ir tikai daļa no šīs valsts izvērstās karadarbības visā pasaulē. Es runāju par karu šeit – Latvijā. Par kultūru un ideoloģiju karu. Tieši tāpēc, ka latviešiem nedraudzīgas varas un cilvēku kopas cenšas apšaubīt mūsu tiesības uz valsti, uz patriotisku varonību vēsturē un uz stabilu un pašpārliecinātu stāju šodienā un nākotnē, ir nepieciešama katra atzīmējamā diena patriotisku latviešu piemiņai. Šādas dienas ir daļa no mūsu ieročiem cīņā šodien. Atceri un lepnumu par brīvu valsti cildinošiem tautas varoņiem nedrīkst ļaut atņemt nevienam, kuram tas ir neērti. Tieši otrādi – tikai tad, kad latvieši savas valsts kultūrvidē būs neapšaubāmi uzvarējuši un asimilējuši tās grupas, kuru šodienas uzskati nav apvienojami ar neatkarīgas Latvijas pastāvēšanu, un tikai tad mēs varēsim domāt par vienu kopīgu datumu, kurā pieminēt visus mūsu cīnītājus aizvadīto gadsimtu kaujās. Jā, iespējams – 11. novembri.
Tādēļ es pilnībā atbalstu Bogustova kunga domu, ka šāda veida diskusijas būtu jāveido, lai tās pāraugtu pilsoniski atbildīgās iniciatīvās. Es ierosinu gan nevis pārnest vai noslēpt 16. martu kādā radikāliem liberāļiem un krievijas imperiālistiem vieglāk sagremojamā datumā, bet tieši otrādi – kamēr notiek dažādu varu aktīva cīņa pret latviskumu un patriotismu, izveidot simbolisku atceres nedēļu vai desmitdieni – piemēram, no 16. marta līdz 26. martam (abu latviešu leģiona kopā pavadītās dienas cīņās par augstieni 93,4 pie Veļikajas upes) – , kuras laikā mūsu pašu un šeit ciemojošos viesu sabiedrība tiktu atbilstoši informēta par patieso vēsturi, nevis smacēta ar gļēviem zaimiem un sarkano kareivju pielīdzināšanu tiem, kuri cīnījās par neatkarīgu valsti. Lai šodien (un rīt, un katru nākamo dienu) mēs izrādītu cieņu ne tikai mūsu leģionāriem, bet arī paši sev. Lai šodien mēs iestātos par savas tautas interesēm un morāles celšanu, nevis gļēvi kalpotu pašmāju un svešinieku ciniķiem, kuriem mūsu, kā pilvērtīgas, veselīgas nācijas, nākotne ir smiekla vērta.
P.S. – Bogustova kungs, lūdzu ņemt vērā to, ka diskusijas laikā no Jūsu puses izskanējušie apgalvojumi un aicinājumi var tikt sāpīgi pārprasti ne tikai no “vēl dzīvo” leģionāru un viņu radinieku, bet visu latviešu patriotu (nevis vācu marksitu – nacistu) puses. Turklāt Jūs, kā jau augsta līmeņa speciālists, lieliski saprotat, ka gājienā klātesošie ne tuvu nav vienīgie, kas šajā dienā godina leģionāru piemiņu. Visi Latvijas patrioti taču arī nav klātesoši Brīvības laukumā 18. novembrī, kad prezidents saka savu svētku uzrunu. Savas zemes un tās varoņu mīlētāju ir daudz. Tādēļ laipni aicinu rūpīgāk apdomāt, kādus nospiedumus mūsu – par savām tiesībām un neatkarību tieši tagad karojošo latviešu – sirdīs un prātos atstāj provakatīvu viedokļu eksperimenti. Ansi, Jūs esat izcils žurnālists. Jūs esat tautai ļoti nepieciešams, cilvēki Jums uzticas un uz Jums paļaujas, bet salauztu uzticību ir ļoti grūti atjaunot.
Ar cieņu
Mārcis Romancevičs
