Partnerattiecību un LGBT lobijs Eiropā un Latvijā. 4. daļa.

Interneta vidē bieži ir novērojami komentāri: “kāda citiem darīšana, kas ar ko precas”, “geji vienmēr ir bijuši un būs”, “nedzīvojam viduslaikos, baznīca ir atdalīta no valsts”, “lai jau precas, bet ļaut adoptēt bērnus gan nedrīkst” un citi mērenāki vai absolūtāki izteicieni par tēmu “laulības starp viena dzimuma indivīdiem”. Pēc empīriskiem novērojumiem jāsecina, ka šo komentāru autori ir personas ar liberāliem uzskatiem vai arī personas, kas nav iedziļinājušās šajā jautājumā.

Zemūdens akmeņi

Organizācija, ar kuras starpniecību liberālie spēki cenšas realizēt savu ideoloģiju seksuālo minoritāšu jautājumos, saucas LGBTQIA+, kas atšifrējumā skan: lesbian, gay, bisexual, transgender, queer or questioning, intersex, asexual, and more.

Šī burtu savirknējuma sākumā ir LGB, kurus tieši skar jautājums par laulībām starp viena dzimuma indivīdiem. LGB apzīmē seksuālās orientācijas. Tālāk sekojošais T apzīmē “transgender”, latviski “transpersonas”, kas jau ir diagnoze atbilstoši SSK-10 klasifikatoram. Šī slimību klasifikatora piektajā nodaļā ir uzskaitīti psihiskie un uzvedības traucējumi. Nodaļas punkta F64 ir uzskaitīti dzimumidentitātes traucējumi, tostarp transseksuālisms, divdabīgais transvestītisms, dzimumidentitātes traucējumi bērniem, citi dzimumidentitātes traucējumi un neprecizētie dzimumidentitātes traucējumi.

Pēc empīriskiem novērojumiem gan vecajā Eiropā, gan ASV sākumā liberālo spēku cīņa notiek par viendzimuma attiecību reģistrēšanu, kas vēlāk evolucionējās par laulībām, un pēc tam sākās šo psihiski sasirgušo personu “lepošanās” ar savu psihisko saslimšanu. Redzot it kā cīņu par viena dzimuma indivīdu tiesībām laulāties, sabiedrībai ir jāsaprot, ka tam sekos cīņa par transpersonu tiesībām un cīņa par citām dzimumidentitātes tiesībām.

Prioritātes

Latvijas valsts šobrīd atrodas ļoti izaicinošā demogrāfiskā situācijā, kas relatīvi tuvā nākotnē var radīt būtiskus apstākļus labklājības budžetam. Rezumējot: ja šodien valstī nedzimst bērni, nākotnē nebūs nodokļu maksātāju. Latvijas valsts pienākums prioritāri ir risināt jautājumus, kas uzlabos demogrāfiju, no kā izriet, ka valstij ir jārada pozitīvi apstākļi īstām ģimenēm, kas var radīt bērnus.

Latvijas valstij sava enerģija un resursi ir jātērē tikai tajā virzienā, kas var rezultēties ar jaundzimušo un nākotnes nodokļu maksātāju pieaugumu. Tāpat ir jānodrošina, lai nākotnes nodokļu maksātājs spētu iegūt izglītību, un jāstrādā arī pie ekonomikas attīstības, lai nākotnes nodokļu maksātāji varētu sevi realizēt.

Atļauja laulāties viena dzimuma indivīdiem ekonomisku labumu Latvijai nākotnē nenesīs. Tieši pretēji – šādas apvienības juridiska atzīšana spēcina šo grupu publisko redzamību, pieļauj atklātu diskusiju un mudina jauniešus, kuri ir psiholoģiski nenobrieduši, “eksperimentēt ar savu seksualitāti” un “pieņemt citādo”. Tādā ceļā var tikt radīti apstākļi, lai šie jaunieši pievienotos netradicionālu indivīdu kopai vai laika gaitā pieņemtu iespēju, ka bērnu adopcija un surogācija ir pieņemama netradicionālu pāru sadzīves sastāvdaļa.

Jāuzsver, ka ikvienas valsts, nācijas un kultūras pastāvēšana ir tieši atkarīga no tās spējas nodrošināt paaudžu turpinātību. Homoseksuālisma un sociāli psihisku parādību atbalstīšana valsts līmenī ir pretrunā ar šo principu, jo ilgtermiņā tā “sociāli sterilizē”, samazina populāciju un pastiprina sociālo slogu uz darbspējas vecuma iedzīvotājiem.

Vairums valstu, kas izvēlējušās akceptēt šādas sociālas pārmaiņas, lai uzturētu novecojošu sabiedrību, vienlaikus ieved darbaspēku no citām valstīm, tostarp no kultūrai nedraudzīgām un pat bīstamām valstīm. Latvijas gadījumā jebkāds atbalsts šāda veida seksualitātē balstītu sociālu noviržu leģitimēšanai jau tā absolūti negatīvas demogrāfiskās bilances apstākļos ir uzskatāms par pretvalstisku un, iespējams, pat antikonstitucionālu rīcību.

Līdz ar to šis nav jautājums, uz kuru šobrīd ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā valstij būtu jātērē resursi un enerģija. Pēc šāda argumenta bieži tiek dzirdēts pretarguments, ka seksuālo minoritāšu pārstāvji pametīšot Latvijas valsti un savus nodokļus maksāšot citur. Pēc empīriskiem novērojumiem šādu indivīdu skaits ir tik maznozīmīgs, ka viņu aizbraukšana neradītu statistiski nozīmīgu negatīvu ietekmi uz valsts budžetu. Šī kustība ir skaļa, bet skaitliski niecīga, un ekonomiskais zaudējums būtu nepamanāms, kamēr laiks, resursi un enerģija, meklējot kompromisus ar kustību, kura nav ieinteresēta kompromisos, būtu nesamērojami. Vienlaikus radītais negatīvais efekts uz jauno paaudzi, neizveidotu ģimeņu un neradītu pēcnācēju veidā ir neizmērojams.

Labsajūta savā valstī

Ja iepriekšējā paragrāfā tika runāts par skaitliski niecīgu, bet skaļu sabiedrības daļu, tad šajā apakšnodaļā uzmanība tiek vērsta uz daudz lielākās un klusākās sabiedrības daļas labsajūtu savā valstī. Latvijā vairāk nekā 70% sevi pieskaita kādai konkrētai reliģijai un konfesijai. Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikas Satversme paredz, ka baznīca ir nodalīta no valsts, nedrīkstam ignorēt šo cilvēku labbūtību.

Ja šauras grupas interesēs tiks pasliktināta lielas sabiedrības daļas emocionālā un psiholoģiskā labsajūta, tas tieši atsauksies uz šo cilvēku produktivitāti, kas savukārt pasliktinās jau tā ne pārāk labo ekonomisko stāvokli valstī. Līdz ar to valsts nedrīkst ignorēt reliģiozo cilvēku viedokli, tikai slēpjoties aiz Satversmes 99. panta, kurš paredz, ka baznīca ir atdalīta no valsts.

Sākotnēji 18. gadsimtā, apgaismības filozofu ieskatā, nošķirtība starp valsti un baznīcu tika veidota divu galveno apsvērumu dēļ: (1) lai nodrošinātu reliģijas brīvību un (2) lai ierobežotu kādas noteiktas reliģijas dominanci valsts politikā. Vienlaikus šis pants neparedz, ka valstij, ievērojot šo principu un veidojot sekulāru politisko procesu, būtu to jāīsteno amorālā ceļā.

Liberālo spēku ietekmētā sabiedrības daļa šo Satversmes pantu interpretē nepareizi. Ar šo pantu Latvijas valsts pamatlikums paredz, ka Latvija nav teokrātiska valsts. Valsts likumi nebalstās reliģiskos priekšrakstos, un valsti nevada reliģiskie līderi. Tas pats Satversmes 99. pants paredz ikviena indivīda tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību. Līdz ar to, ja valsts iedzīvotāja viedoklis netiek ņemts vērā tikai tāpēc, ka viņa morāli un apziņu ietekmējusi reliģiskā pārliecība, tad šāda rīcība ir vērtējama kā diskriminācija pēc reliģiskās pārliecības, ko aizliedz Satversmes 91. pants.

Indivīdam nav jābūt reliģiozam, lai dzīvotu saskaņā ar konservatīvām vērtībām. Šī pētījuma autors nav reliģiozs cilvēks, bet savu konservatīvo pārliecību ieguvis, vērojot dabu. Dabā jebkura dzīva organisma pamatinstinkts ir vairoties. Ja organisms vairojas tikai ar tādas pašas sugas pretējā dzimuma pārstāvi, bet izvēlas sava dzimuma pārstāvi, tas ir novirze no dabas pamatnormām, ko dēvē par anomāliju; anomālijas tāpēc ir anomālijas, jo tās nav jānormalizē.

Secinājumi

1. Ņemot vērā to, ka nevienā Eiropas valstī partnerības institūts nav izbeigts, neaizstājot to ar laulībām, ir secināms, ka partnerības institūta vienīgais mērķis ir radīt starpposmu, ar kuru sabiedrībai padarīt redzamas attiecības starp viena dzimuma indivīdiem, ar mērķi leģitimēt laulības starp viena dzimuma indivīdiem, tostarp bērnu adopciju.

2. Mūsdienās laiks no partnerības institūta izveidošanas līdz “laulību” leģitimēšanai ir astoņi līdz desmit gadi.

3. Konservatīvā spārna politiskās partijas nav novērtējušas viendzimuma attiecību propagandas ietekmi vai arī ar savu bezdarbību to ir veicinājušas.

Jānis Zalāns