Reti kuras nācijas vēsture ir tik izteikti tautas vēsture kā tas ir latviešiem. Mūsu vēsturē trūkst karaļu, filozofu vai valsts vadošās lomas. Tā vietā ir pašas tautas pieredze cauri gadsimtiem – tās raksturs, izdzīvošanas spējas, tautas gudrība. Tajā ir gan mūsu spēks, gan vājums.
Saknes šai unikalitātei ir senas. Baltu ciltis ilgu laiku dzīvoja “ārpus vēstures” – saskaņā ar ciklisko laiku, kurā viss bija saistīts ar mūžīgiem un nemainīgiem dabas likumiem. Protams, baltu ciltis saskārās ar tautu staigāšanām un dažādām cīņām, bet eposi par šiem laikiem ir zuduši. Taču kopumā viss liecina, ka valstiskas struktūras baltiem sāka attīstīties daudz par vēlu. Ir liecības par leģendāro prūšu valdnieku Vidvutu, kas 6. gadsimtā kopā ar savu brāli Brutenu (krīvu krīvu) izveidoja valstisku kārtību baltu zemēs. Neatkarīgi no šo stāstu patiesuma fakts ir tāds, ka vācu krustnešu ienākšanas laikā baltu zemes ir sašķeltas neskaitāmās vadonībās – dzimtu veidotās karadraudzēs, kuras tautas sapulcēs uz laiku ievēl sev karavadoni. Valstis kā strukturēti birokrātiski veidojumi nepastāv.
Tā ir klasiskā aristokrātija/militārā demokrātija, kurā individuālai varonībai un harizmai ir noteicošā loma. Baltu ciltis arvien bija savā jaunībā – ar brīvu personību veidotu dabisko hierarhiju, kurā lojalitātes mainījās atkarībā no situācijas diktēta izdevīguma, bet vadoņu vara bija trausla un neaptvēra pat visu cilti. Tieši šī strukturālā vājuma dēļ pāris simti vācu bruņinieku spēja pakļaut baltu cilšu ziemeļu daļu – latviešu etnoģenēzes pamatu. Latvijā trūka monarha varas, kas spētu apvienot otrā līmeņa aristokrātiju. Rīga kā jaunais valstiskais centrs daudziem no šīs senās baltu aristokrātijas bija pieņemams risinājums cīņā pret igauņiem un slāviem. Tikmēr citas vadonības (piemēram, Nameja Tērvete) pretojās integrācijai ap Rīgu. Jebkurā gadījumā – neizveidojās vienots vietējais pretestības centrs.
Neizveidojās arī latviešu politiskā elite. Lielākā daļa baltu cilšu aristokrātijas laika gaitā pārvācojās (ar kuršu ķoniņu izņēmumu), bet pati Livonija sabruka iekšējo pretrunu rezultātā. Tā nespēja pārveidoties par monarhiju, jo vienīgais piemērotais pretendents uz monarha lomu Valters fon Pletenbergs atteicās no šādas iespējas. Nākamajos gadsimtos Latvijas teritorija bija sašķelta un to pārvaldīja ārējās lielvaras ar vietējās vācu aristokrātijas starpniecību. Tikmēr latviešu tauta nonāca arvien lielākā pakļautībā. Krievijas impērijas laikā tika ieviesta aziātiska dzimtbūšanas forma – faktiska verdzība.
Šī verdzība bija tā, kas nostiprināja dažādas negatīvas īpašības mūsu tautas raksturā. Latviskā vienpatība pārauga neveselīgā individuālismā un nesaticībā ar saviem tautiešiem. Vācu mācītāju interpretācijā kristietība tika izmantota, lai sludinātu sociālās iekārtas nemainību, pazemības nozīmi un pacifismu – idejas, kas bija saprotamas humānajam latviešu garam. Bet tikmēr paši vāci sev paturēja zobena reliģiju. Tikai 19. gadsimta vidū latvieši sāka izrauties no nebrīves un pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma sāka veidoties jauna Latvijas pamatiedzīvotāju elite.
Pusgadsimta laikā šī kultūras elite paveica titānisku darbu – no latviski runājošas tautas masām radīja kultūras nāciju, kas sāk pieprasīt sev valsti. Taču verdzības laika raksturs atstāja stipru ietekmi. No vienas puses, tas bija nebrīvais gars, kas daudziem lika noliegt savu latvietību, neticēt latviešu tautas talantam un tiesībām, tā vietā mēģinot izlikties par vāciešiem. No otras puses, tas bija revolucionārais gars, kas latvisko ideālismu un brīvības mīlestību ļāva izmantot necilvēcīgajai marksisma ideoloģijai, kas noliedza nacionālās intereses kā tādas.
Neatkarības kara laikā šīs pretrunīgās tendences tika izspēlētas viena pret otru. Verdziskā gara mantinieki tiecās izkalpoties Vācijas koloniālisma politikai Austrumeiropā. Revolucionārie sarkanie strēlnieki izšķieda savu dzīvo spēku glābjot padomju Krieviju no sakāves pilsoņu karā. Bet tikmēr latviešu nācijai uzticīgie kalpakieši cīnījās un izcīnīja neatkarīgu Latviju.
Tomēr ar pusgadsimta darbu nācijas gara veidošanā un Neatkarības karu nepietika, lai izveidotu arī atbildīgu valstiskuma apziņu. Tautas spēks nāk no visdziļākajiem kolektīvā gara avotiem – tas ir pirmatnējs, neapzināts, instinktīvs spēks. Tauta – tas ir valsts pamats. Taču valsts neatkarības noturēšana prasa politiskās elites apzinātu vienprātību pašos būtiskākajos jautājumos, nacionālu disciplīnu un skaidru ģeopolitisko stratēģiju. Tas nebūt nav pretrunā ar demokrātiju – Lielbritānijas valstiskuma tradīcija, spēja apvienoties ap monarha simbolu un gadsimtiem ilgi globālā mērogā īstenot savas nacionālās intereses tam ir izcils piemērs.
Gan pirmajā Latvijas neatkarības posmā, gan šodien Latvija stāv tālu no šāva veida valstiskuma apziņas. Nav šaubu, ka Latvija tika radīta varoņdarbā. Nav šaubu, ka mums vienmēr ir bijuši izcili karavadoņi un kultūras cilvēki. Tomēr ar to nepietiek. Romantismam un iedvesmai ir sava loma līdz neatkarības pasludināšanai, bet jau nākamajā mirklī sākas cīņa par valsts tālāko pastāvēšanu. Un tas ir politiskās elites uzdevums. 1940. gadā šis tests netika nokārtots.
Partiju cīņas, valstiskas stratēģijas trūkums, ģeopolitisks analfabētisms, individuāls karjerisms pār nacionālajām interesēm, marksistisks noderīgais idiotisms, provinciālisms un kauns par savu tautību (maskēts kā kosmopolītisms), nacionālās disciplīnas trūkums pat elementāros valsts valodas lomas jautājumos – mums vēl ir daudz darāmā, lai atbrīvotos no verdziskā gara sekām un valstiskās tradīcijas trūkuma.
Ko “Austošā Saule” piedāvā augstāk konstatētās problēmas risināšanai?
Pirmkārt, organizāciju, kurā veidot jaunu nacionālo eliti.
Otrkārt, reformu plānu – tautas vēlēta un ar lielākām pilnvarām apveltīta prezidenta ideju kā vienojošam spēcīga valstiskuma simbolam.
Treškārt, cīņas platformu pret antinacionālajiem spēkiem, kas apzināti kaitē tautas un valsts ilgtermiņa pastāvēšanai.
Visbeidzot organisku savienību ar otru baltu nāciju – Lietuvu. Tikai lietuviešiem izdevās apvienot baltu ciltis ap pašu spēcīgo valdnieku. Lietuvas dižā valstiskuma vēsture, kuru simbolizē tās senais bruņinieka ģerbonis, mums var daudz dot nacionālās pašapziņas laukā, ka arī dot pamatu skaidrākai mūsu reģiona ģeopolitikas prasību izpratnei. Taču Austošā Saule, kas ir vienojošais valstiskuma elements Latvijas ģerbonī, arvien paliek mūsu galvenais simbols – topošās valsts zīme. Tās Latvijas, kura vienmēr būs jauna.
Raivis Zeltīts
