1941.g. 13.jūnija rītā nekas neliecināja par tuvojošos traģēdiju. Tomēr tā notika. Naktī uz 14. jūniju neskaitāmās mājās pie ģimenēm ielauzās bruņotas NKVD jeb čekistu vienības. Ar brutālu spēku čekisti nošķīra vīrus no sievām, tēvus no mātēm un bērniem, visus arestējot, ievietojot lopu vagonos un pārvedot uz Sibīriju. Kopumā ap 15 424 cilvēkus skāra šāda nežēlastība. No tiem aptuveni 6000 Sibīrijā mira. Un tiem, kas veica šo necilvēcīgo noziegumu, šodien netrūkst kauna lepni sevi dēvēt par “atbrīvotājiem”. Vai viņi zina, no kā mēs tikām “atbrīvoti”?
1941.g. deportācijas lielākoties skāra tieši latviešu inteliģenci, garīgo eliti. Tie bija Latvijas pamatu veidotāji, proti, latviešu nacionālisti, policisti, virsnieki, aizsargu organizācijas dalībnieki, politisko partiju vadītāji, dzejnieki, rakstnieki, skolotāji u.c. Labākā tautas daļa tika iznīcināta, un tā sekas ir jūtamas arī šodienas politiskās elites neesamībā. 14.jūnija deportācijas un tas, kā šīs deportācijas tika sagatavotas, nav fakts, kas attiecas tikai uz vēsturi. Nebūt nē. Deportāciju kontekstā novērojamas vairākas svarīgas līdzības arī ar šodienas kreiso politiķu uzskatiem.
Pirmkārt, padomju varas un mūsdienu kreisos politiķus, atbalstītājus vieno pasaules redzējums attiecībā uz sabiedrības dalījumu divās daļās, proti, upuros un apspiedējos, turklāt pēdējos dēvējot par “nevēlamiem sabiedrības elementiem”, no kuriem atbrīvojoties iestāsies absolūts miers, harmonija, komunisms vai kāda cita utopija. Tiesa gan, padomju vara apspiedējus saskatīja inteliģencē, ko dēvēja par “proletariāta ekspluatatoriem”, bet šodien vajag būt heteroseksuālam, atbalstīt tradicionālas vērtības, laulību starp vīrieti un sievieti, lai skaitītos “apspiedēju kārtai” piederīgs.
Otrkārt, šo mākslīgo dalījumu “apspiedējos-upuros” kreisie, tāpat kā padomju vara, tiecas izmantot savas varas paplašināšanā. Šķeļot sabiedrību, sanaidojot vienu grupu pret otru, viņi paši pieprasa sev varu, lai it kā varētu aizstāvēt vienus no otriem.
Treškārt, svarīgākā līdzība slēpjas faktā, ka pēc tam, kad ir iegūta vara uz “upuru un apspiesto” aizstāvēšanas rēķina, gan padomju varai, gan kreisajiem par “apspiestajiem” ir pilnīgi vienalga. Tas ir tikai mehānisms, kā iegūt varu, bet tie, kas tam tic, nav nekas cits, kā vien noderīgie idioti. To pierāda gan kādreizējā proletariāta dzīves apstākļi, gan mūsdienu “upuru” pārstāvji, kas nonāk sarežģītās situācijās (piemēram, K.Misānes lieta. Kur tad bija visi sieviešu tiesību aizstāvji, kad patiesi izšķīrās cietušas sievietes liktenis?). Vienīgā atšķirība slēpjas tajā, kā to mēģina nomaskēt. Proletariātu komunisti mēģināja nodzirdīt, bet kreisie savam elektorātam piedāvā marihuānu.
Kādam noteikti šķitīs, ka šādi salīdzinājumi ir nekorekti – galu galā viens režīms iznīcināja miljoniem cilvēku, bet mūsdienu kreisie Latvijā tikai signalizē savus tikumus Twitter telpā. Bet tas nav tik vienkārši. K.Markss arī nesāka ar slepkavošanu, bet tikai rakstīja grāmatas, savukārt Ļeņins līdz 1917. gadam bija vien no savas valsts izraidīts margināla sociālistu grupējuma līderis. Iespējams, ka Latvijā mēs neizjūtam kreisuma patoloģisko kriminālumu tā iemesla dēļ, ka pie mums vēl nav izcīnīta viendzimuma “laulību” cīņa un bērnu seksualizācijas un transdženderisma idejas vēl netiek uzspiestas tik ļoti, lai izraisītu lielu sabiedrības pretestību. Latvijā arī nav aktuāls rasisma temats, ko ASV kreisie izmanto par savu galveno cīņas karogu. Paskatoties uz kreiso retoriku saistībā ar rases jautājumiem, nepamet sajūta, ka tiek gatavots Krievijas komunisma vai pat Kambodžas režīma atkārtojums – akadēmiski raksti par “baltumu” kā parazītisku slimību, ar ko slimo baltie cilvēki, kas neesot ārstējama, bet tikai menedžējama ar ražošanas līdzekļu pārdali, vai citu pedagogu fantāzijas par balto cilvēku slepkavošanu ir jaunais “normālais”, kas mūsdienu pārjūtīgajā sniegpārsliņu sabiedrībā neizraisa lielu sašutumu, jo runa taču ir par “apspiedējiem”. Bet dehumanizācija, balstoties uz “upura-apspiedēja” shēmu, ir pirmais solis uz to, kas savulaik Latvijā noveda līdz komunistiskajam genocīdam.
Pieminēsim tos, kas tika izsūtīti un piedzīvoja grūtākos apstākļus Sibīrijā, bet nesalūza un turpināja stiprināt latviešu tautas garu. Bet svarīgākais šodien ir caur šo atmiņu mācīties un būt gataviem novērst ko līdzīgu nākotnē. Ļaunums nav kaut kur tālu vēsturē, bet vienmēr tepat blakus – ir tikai jānovērš tādu ideoloģiju un varas sistēmu izveidi, kas šo ļaunumu vairo un no tā barojas.
Jānis Jucēvičs
