Latvijas politiskās un akadēmiskās vides diskusijās arvien biežāk nostiprinās kreiso pozīcija, ka marksismu kā sociālu mācību un “zinātni” var nošķirt no komunistu režīmiem un to noziegumiem – pirmais esot kaut kas izmantojams mūsdienās, bet otro, protams, jānosoda kā “nepareizo” marksisma praksi. Šo ideju nostiprināšanās pēc 50 gadu nežēlīgas komunistu okupācijas Latvijā jāvērtē kā valsts izgāšanās fundamentālu pamatvērtību nostiprināšanā.
Diskusija par marksisma “humāno” pusi, jeb šīs humanitātes trūkumu gan nav jauna. Šeit der atskatīties uz latviešu filozofa Paula Jureviča domām gan neatkarīgās Latvijas laikā, gan trimdas gados. Doktors Jurevičs raksta: marksisma teorija “pavisam neuzstāda uzdevumu žēlot strādniekus un atvieglot to likteni (..). Marksisti nekādi nevar atsacīties no savas centrālās dogmas, ka galvenā vērtība ir materiālais progress, bet apziņa un cilvēks ir tikai kaut kas sekundārs.”[1] Padomju Krievijā visspilgtāk tiek realizēta šī marksisma pamatteorija, ka “vienīgais pasaules spēks un arī vērtība ir tikai “ekonomija”, bet cilvēka mokas un ciešanas nav nekas”.[2] Marksisms, pauž Jurevičs, gan nav ieguvis savu varu savu teoriju dēļ, bet gan pateicoties mesiāniskajam vēstījumam par apspiesto šķiru atpestīšanu. Tikai jaunais Dievs šajā vēstījumā ir matērija un tās likumi, kas ir “vienaldzīgs pret morāli (..) tas neliedza cietsirdību, viltību, nežēlību. (..) No šejienes tad arī izskaidrojama skaudrā antireliģisma propaganda (..): tā ir cīņa ar pretējas šķiras Dievu, kam ir cits raksturs”.[3]
Jurevičs arī norāda uz pretrunām marksismā: “Visskaidrāko pierādījumu, ka neviens vairs neņem nopietni Marksa mācību par neatvairāmo vēstures procesu, dod paši krievu komūnisti ar savu fantastisko budžetu komūnisma propagandai, aizsargāšanai un izplatīšanai (..) arī izdevumi par (..) pārmērīgi lielu iekšējo drošības policiju, par “soda ekspedīcijām” (..), par cietumu un koncentrācijas nometņu uzturēšanu (..) ar ko visu tiem jāatbalsta “neatvairāmais vēstures process”! Ja jau tas tik neatvairāms, kāpēc tam neļauj brīvi norisināties?”.[4]
Marksisma galvenā teorētiskā kļūda, saskaņā ar Jureviču, ir dzīvo pasaules norišu skaidrošana ar mehānistisku pieeju. Marksisti neatzīst cilvēku kā dzīvu būtni, bet gan tikai kā ekonomisku faktoru. Tāpēc, konstatējot kādas saiknes vai saknes, kā, piemēram, tautu un ģimeni, tas tās cenšas iznīcināt, lai nekas netraucētu ekonomisko faktoru iedarbībai un totalitārā aparāta brīvai rīcībai ar cilvēkiem režīma vajadzībām.[5] Arī nekrievu tautu denacionalizāciju jeb rusifikāciju viņš skaidro ar šādas mehānistiskas pieejas ačgārnumu, kas tiecas likvidēt tautu atšķirības, kuras traucē marksistu “pragmatiskajiem” mērķiem.[6] Tādējādi marksistiskā teorija un krievu imperiālisms var pastāvēt sinerģijā.
Jurevičs iet tālāk un noliedz marksisma pretenzijas kā alternatīvam pasaules uzskatam: “Marksisms tā īsti nav nekas cits kā dumpīgais kapitālisma dēls, – tēva ideāli arī viņam palikuši tie paši, – tikai viņš par šo materiālo vērtību saņēmēju grib padarīt plašo masu kollektīvu (..)”.[7] Abas sistēmas Pauls Jurevičs uzskata par principiāli antihumānām: “Komūnismam (..) dvēsele ir “pārpratums”, jo domājošā, jūtošā, sapņojošā dvēsele nepavisam neiekļaujas tā sistēmā: tam vajadzīgi roboti, kas strādā, domā, jūt un uzjautrinās pēc priekšraksta un pavēles”, bet Rietumu pasaulē “industriālisms, komerciālisms, modernā labklājības valsts, kas jaucas visur iekšā un visu kārto (..) un ar saviem masu laika kavēšanas līdzekļiem frabricē visas – ir garīgās, ir negarīgās baudas; visi šie faktori un vēl daudzi citi lielā mērā sašaurina un pat iznīcina dvēseles pašdarbību, kavē tās pievēršanos sev, atņem cilvēkam dabisko dzīves ritmu un līdz ar to kavē viņu būt pašam sev, t.i. atņem viņam personību – un vai var būt kāds lielāks zaudējums par to?”.[8]
Vairāk par Paula Jureviča idejām var izlasīt manā grāmatā “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija”.
Raivis Zeltīts
[1] Jurevičs, Pauls. Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds., 1936., 75-77.lpp
[2] Turpat…, 79.lpp
[3] Turpat..., 70.lpp
[4] Jurevičs, Pauls. Pretstatu pasaule. Esejas. Grāmatu Draugs, 1973., 97. lpp.
[5] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 40-41. lpp
[6] Turpat… 42.lpp
[7] Turpat…, 76. lpp
[8] Pretstatu pasaule..., 157. lpp.
