Foto: Madara Fleisa
Sveicināti, labi ļaudis! Pirms desmit gadiem, saņemot izglītības zinātņu bakalaura grādu pedagoģijā, biju saviļņots, kad izlaidumā simtiem balsis vienojās Ausekļa dziesmā “Uz skolu!” Dar’ man, tēvis, pastaliņas, Pērc man staltu cepurīt’, Šuj man svārkus, māmuliņa; Skolā ieti man gribās! Laikam ejot, šai dziesmai arvien retāk dzird dziedam pēdējos pantus: Man jāieti skoliņāi, Gudras ziņas iekrāties, Pieaugt tautas mīlestībā, Īstā gara brīvībā. Bet jo lielāks izbīlis man sanāca, pēc trim gadiem turpat, Latvijas Universitātē, saņemot savu maģistra grādu pedagoģijā, un arī vēlāk —draudzenes izlaidumā —, pieredzēt, kā šīs dziesmas — mūsu izglītības nozares himnas — vietā, latīņu mēlē tiek nogaudots Gaudeamus igitur! Kāds varētu vaicāt: “Quo vadis? Kurp dodamies?”
Pirmās brīvvalsts laikā Aldis Goba aizrādījis: “Mūsu skolās iepotē uzskatu, ka cilvēka paraugs meklējams Vakareiropā, bet nevis latvieša dvēseles lolotā ideālā. Tāpēc tik bieži notiek, ka mēs to vai citu savu mantu sākam cienīt un celt tikai tad, kad to kāds ārzemnieks uzslavējis. Redziet, arī tas ir viens bārenības veids.” Šeit gan atminēsimies, ka bārenis ir cilvēks, kas ir kļuvis patstāvīgs un pats par sevi pieaudzis. Un Latvju Dainās, kad precinieks sakās “gribam bārenīti,” viņš vēlas pieaugušu, patstāvīgu sievieti. Tālab mūsu tautas garamantās būt par bāreni vienlaikus ir gan tikuma, gan brieduma pazīme.
Par ideālās skolas izglītības mērķi. Lai mēs saprastos, vispirms ir jāvienojas par jēdzienu izpratni. Izglītība ir Kronvaldu Ata atvasinātais jaunvārds no vārda “glīts,” proti, tāds, kam ir patīkams veidols. Kronvalds vārdu “izglītot” tvēra plašāk — “izveidot, izkopt;” vēlāk “izglītot” viņš izteica ar vārdu “dailēt,” vārdam “glītot” izraudzīdamies nozīmi “civilizēt,” proti — “izglītots,” tātad “civilizēts.” Atļaujiet vēl paturpināt par jēdzienu cilmi. Lai gan vārdu “teikt” uztveram ar nozīmi “sacīt,” patiesībā tā nozīme ir “ar sacīšanu ko veidot, darināt.” No šīs saknes cēlušies vārdi — ticēt, tikums un pārticība. Arī “tikt,” kam piemīt nozīmes “tapt” un “veidotam kļūt.” Tādējādi “tikls” sanāk “labi veidots, tapis.” Piemēram, Latgalē “natikle” bijusi “neklausīga, nerātna meitene.” Ja “tālu ticis” un “pārticis” ir garīgi un materiāli stabils cilvēks, tad attiecīgi “ticēt” nozīmē atrasties zināmā stāvoklī, vārds “tikums” — šādu stabili veidotu īpatnību; savukārt “saticība” nozīmē “sakļaušanos, piekļaušanos.” Ar vārdu “taisīt” saprata kaut ko “taisnu darīt,” līkumus novēršot. Visbeidzot, atgriežoties pie Kronvaldu Ata vārda “dailēt” ar nozīmi “izglītot”, jānorāda, ka vārds “daiļš” radies no saknes “delt, dilt” un nozīmējis “apdeldināts,” tas ir, no kura viss nelīdzenais nodeldēts, pāri palikušajam topot “daiļam,” burtiski — “apdarinātam, apstrādātam.” Sekojoši, manā ieskatā latviskās izglītības mērķis ir daiļš un ticis cilvēks latviskās Latvijas labad.
Par tautas patību, audzināšanu un izglītību. “Vienības un kopības gars tautu sien pie tēvijas. .. Caur vienību un kopību plaukst un uzzied tautas, zemes un valstības. Latviešiem maz no tāda gara, un tautas skolas še daudz var darīt. Skolēnam .. jāatskārš, ka tēvijā viņu ‘stipras saknes droši tur, un ka svešatnē tas līdzinās svārstošai niedrei, ko pati vēsma iespēj samaitāt.’ Pieaudzini viņam pie sirds tēvijas dārgās vietas un arī dzimteni, kur tinas visa viņa vēsture. .. vēsture ar tēvijas mīlestības pilniem varoņiem stipri saistīs .. jauno audzi, un tai pieaudzinās kopību un vienprātību.” Tā Pedagoģiskajā gadagrāmatā rosina “Gaismas pils” autors Auseklis. Savukārt, kā norāda Kārlis Bregžis, “līdzko izglītība, sveša kultūra vai citi apstākļi latvieti atrauj no savas zemes un savas dievestības, tas top daudz nevarīgāks savu īpatnību sargāšanā un nedaudzās paaudzēs viņa pēcnācēji izmirst.. Reliģija latviešiem visos laikos ir bijusi neaizskarama ģimenes manta, ko katras ģimenes vecākais sargājis no ārējiem uzbrukumiem un rūpējies par tās pildīšanu savā ģimenē. Latviešu pretinieki gadu simteņus ilgi nav varējuši tai piekļūt, jo tā glabājās katras ģimenes klēpī.”
Gluži tāpat krietnu dzimtu paaudžu paaudzēs, ģimenēs ticis pārmantots mūsu tautas garamantu pūrs — no vairāk nekā trīs miljoniem vienību Latviešu folkloras krātuvē, trešdaļa ir tautasdziesmas. Krišjānis Barons “Latvju Dainu” pirmās burtnīcas ievadā uzsvēris: “izlobot mūsu tautas dziesmu īsto veselīgo kodolu, mums atklājas viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās, tikumīgākās, dziļākās jūtas, kas nekad nenovecojas, lai arī viss cits ārišķs sava laika piederums pārgrozās. Tā, par piemēru, mūsu jaunavas .. vairs nemaļ rokas dzirnavās, šo grūto darbu tagad pastrādā ūdens, vēja, vai tvaika dzirnavas; taču tādēļ mūsu maltuves dziesmas, kas tik koši apzīmīgi māca un cildina darba krietnumu; kas gļēvumu peļ, izturību un jautru garu, īpaši .. grūtajos darbos, ieteic un daudzina; šinī savā īstenā saturā un nozīmē nezaudē savu spēku, bet paliek .. uz visiem laikiem un visos izglītības stāvokļos.” Pēc Andas Ābeles aplēsēm, ir pierakstītas vairāk nekā 1400 Jāņu dziesmu melodijas. Sakiet, cik no tām spējat nodziedāt vai noskaitīt, un kam par to ir jāpateicas?
Paulīnes Zalānes ieskatā Rietumu materiālisms ar visām tā sekām ir mūsu tautas garam svešs. “Mūsu Dainu gars ir austrumnieciski lēnīgs. Ar teikto nav jāsaprot hinduisma vai budisma mistika, nedz slāvu rezignācija. Dainu pasaule ir darbīga, saistīta ar reālo dzīvi, optimistiska. .. Šķiet, ka te ir tas ideālais līdzsvars starp garu un matēriju, ko velti meklējam mūsdienu pasaulē. Dainās mēs redzam apgarotu matēriju: Es nesaku tā vārdiņa, Tev ir daudz, man ir maz. Gana Dieva rociņā, Kas visiem līdzi dara. .. nezinot, ko likt aukstā bezdvēseles materiālisma vietā. Daudzi pievēršas austrumu reliģijām.. Cilvēks vairs nezina, kas viņš ir, kur viņš pieder. Un līdz ar to zūd pienākuma apziņa, atbildība un mērķis. Mēs varētu būt laimīgi, ka mums ir tik gaiša, stipra, bagātu tradīciju pasaule, kur paglābties pašiem, dzīvojot citu tautu ielenkumā, un kurā ievadīt arī mūsu jauno paaudzi.”
Rainis savulaik brīdināja: “Cilvēce nepastāv no indivīdiem, bet no tautām. Pārlēkt šo attīstības posmu nevar, .. Ja mēs, latvieši, to darām, tad mēs iznīkstam kā tauta, un nokaut latviešu tautu ir liels zaudējums cilvēcei, jo mēs tikko sākam dot pasaulei tās dvēseles bagātības, kas mums ir, — es tik minu vienu: tautas dziesmās ir veca ticība, kas būs jaunā.” Zentas Mauriņas ieskatā: “Daiļuma apbrīns mūsu tautas dziesmās liecina par augsto kultūras līmeni; daiļuma vērtības nav derīgas — tās nevairo mantu, nepilda maku; aistētiskais prieks rodas tikai tur, kur cilvēks ticis pāri eksistences grūtībām; vai arī, par spīti postam, par spīti melni nokvēpušajām sienām, spēj sevī saglabāt prieku par balto puķi. Ja daiļums ir pirmais būtiskais elements latviešu pasaules uzskatā, tad otrs ir darbs .. Kāda ir tauta, tāds ir tās Dievs. Un šo veco gudrību var arī apgriezt: kāds ir Dievs, tāda ir tauta. Dieva priekšstats sevī koncentrē visas tautas viedumu: viņš ir..kā zelta vārpa, kurā salasījušies un nobrieduši tautā izkaisītie atsevišķi pasaules uzskatu graudi. Latviešu Dieviņš strādā, un šai ziņā citu tautu mitoloģijās grūti atrast analoģiju.”
Par tautiskumu — lēmumu pieņemšanā un politikā. Runājot par latviešiem svešumā, Kļaviņu Juris atzīst, ka, dzīvojot ārvalstī, “Ir vieglāk sekot šīs zemes [proti, ASV] modei un šīs zemes idejām, izteiksmes formām un filozofijām, bet latviskais jāmeklē un jārada pašiem. Reizēm tas izdosies labāk, reizēm sliktāk… Bet jau pati tautas kultūras attīstības meklēšana dos daudz.” Ernests Brastiņš atklāj: “Es kā latvietis varu dzīvot dziļu un pilnestīgu dzīvi kopā ar savu tautu. Bez Latvijas un latviešiem es neesmu nekas.”
“Tiešām, valsts un tautas darbos mēs esam maisījušies cits citam pa kājām un kavējuši viens otru. Ko viens pa dienu cēlis, to otrs naktī ārdījis nost, kā teiku laikos. Nav bijusi nekāda vienprātība, nekāda saskaņa, nekādu tālu ejošu ilgu un mērķu. Pie zemes pieplakuši, viens otru skauzdami, mēs esam rušinājušies ap niekiem, aizmirsdami lielo un nozīmīgo .. Un tas grūtākais ir tas pēdējais — latvietība. Vecā latvietība ir tik jauna lieta, ka pašiem tā ir vēl visai sveša. Cik ir tādu, kas godā turējuši tradīcijas kā savas tautas īpatnējās vērtības? Cik ir to, kas vēlējušies tās uzzināt un pieņemt, lai varētu sevi par latvieti saukt?” — “Tradīciju piekopt vēl nenozīmē dzīvot tikai uz pagātnes rēķina. Tradīcija ir dzīva, tā grib dziļi elpot to pašu gaisu, ko ieelpojam mēs. Tai vajadzīga mūsu laikmeta piedeva, pieaudzinājums un kuplojums .. Tradīciju kopšana, pieaudzējot klāt, piemācoties un izglītojot bijušo, ir gluži kas cits nekā gatavu paražu ienešana no ārienes.”
Latviešu tautas patības nostiprināšanai izglītībā mācēniem — jā, mācēniem — ikvienam un ikvienai, kuri mācās,— jāļauj apgūt tās prasmes, garamantas un stāstus, kas pārmantoti savā dzimtā, savā ciemā, pagastā, novadā un savā valstī, sekmējot savas cilmes un vērtības apzināšanos. Apgūstot gan valsts valodas, gan vietējo izlokšņu bagātību, pavērsies jauni domu un jūtu izteiksmes plašumi. Savas apkaimes un valsts vēstures apguve atklās cēlonību un kalpos par stingru pamatu turpmākajai izaugsmei, savukārt iepazītie priekšgājēju sasniegumi un dižgari no pašu ļaužu vidus, kas rosina uz krietniem darbiem, iedvesmos un iedrošinās nepadoties šķietami nepārvaramu grūtību priekšā.
Runu noslēgšu ar Tālivalža ceļa vārdiem no “Zīmoga sarkanā vaskā”: “Es negribu, lai mūsu ļaudis jelkad tup uz ceļiem svešinieku priekšā. Bet, ja reiz viņus tomēr piespiež tā rīkoties, .. lai viņi tad atkārto vien iemācītas, tukšas skaņas .. Neviens saimnieks visu sēklu neber vienā vietā — tev pieder druva, mums lai tiek pa graudam. Tev pieder jūra — dod katram pa pilienam. Katrs piliens ir un paliek ūdens, kaut arī tas nezina, ka nācis no jūras .. Sadaliet savu lielo gudrību mazos pilienos un dodiet katram tik, cik viņš spēj paņemt. Saceriet spēka un likumu dziesmas, iejauciet tās starp ikdienā dziedamām kā ieraugu abrā. Saceriet cerību pasakas, ko vakaros stāstīt bērniem. Prāts varbūt nesapratīs, bet sirds jutīs un atcerēsies. Svešiem tās būs blēņu dziesmas .., bet savējiem — spēka un cerību vārdi.”
Tautai, Dievam, Tēvzemei — latviskās Latvijas labad. Lai top!
2024/03/28 Rīgas Mazajā ģildē
