Atklātībā nāk fakti par Tukumā cietušā vīrieša iepriekšējām piromānijas epizodēm. Varam pievērsties sarunai par īstajiem naida kurinātājiem mūsu sabiedrībā. Vairākas dienas Latvijas sabiedrības faktiskais vairākums tika dēvēti par līdzvainīgiem barbariskā noziegumā – ikviens, kas uzskata, ka ģimenes pamats ir vīrieša un sievietes savienība. Par vainīgiem tika nosaukta baznīca, konservatīvās partijas un konkrēti politiķi. Atsevišķi žurnālisti aizmirsa jebkādu “medijpratību”, jo viss taču skaidrs. Kāpēc gaidīt faktus un kaut kādu izmeklēšanu?
Pavisam banāli – sajūsmā par pašu izredzēto stāvokli kā “demokrātijas sargiem” viņi aizmirsa par kompetenci. Jūs taču saprotat – ja kāds tiek ierindots necilvēku kārtā, tas provocē uz necilvēcīgu attieksmi? Jā, pret konservatīvajiem tiek veicināta necilvēcība – viņu viedoklis nav viedoklis, bet gan pataloģisks naids un tumsonība. Ko ar tādiem lai dara? Ārstēt psihiatriskajās klīnikās kā PSRS laikā? Totalitārais kreisums neparedz diskusiju, neparedz citu viedokli – citādais ir cilvēces ienaidnieks, kas jāiznīdē. Rezultāts – naids un sašķeltība.
Jau iepriekš rakstīju par dīvainībām, kas varētu būt saistītas ar LGBT lobiju. Dīvaini viltus profili, kas pauž neiecietību, pašu izlīmētas “homofobiskas” uzlīmes. Tas, ka notikumi Tukumā, bez faktu noskaidrošanas, momentā tika izmantoti viņu juridisko prasību popularizēšanai, bija tikai likumsakarīgi. Pārsteidz tikai pārgalvība un nekaunība, kurai nav robežu. Pat zemiskums, ja saprotam, ka runa ir par konkrētu cilvēcīgu traģēdiju.
Likumsakarīgi tas ir arī kreiso galvenās politiskās metodes kontekstā – viņi pilnīgi visu dara un pasniedz caur upura lomas prizmu. Tā ir ļoti iedarbīga varas tehnoloģija – tā izslēdz diskusiju, tā liek taisnoties oponentam, ka viņš nemaz nav varmāka, tā automātiski pašus ieceļ morāli augstākā pozīcijā, tā izraisa līdzjūtību publikā. Twitter kreiso pūlis šajā pozīcijā jūtas kā mājās – upura loma ir viņu mobinga, viņu agresijas pamatojums, kas pašiem nekad nešķiet kā agresija, jo viņi jau tikai aizstāvas. Pret tiem tur – apspiedējiem – “konserviem”.
Ja tie būtu tikai konservatīvo-kreiso iekšējie kultūrkari soctīklu līmenī, tad nebūtu lielas problēmas. Bet uzkurinātā histērija bija tik liela, ka nedaudz citos apstākļos varētu pāraugt reālos grautiņos. Jā, mūsu “Black Lives Matter” fani/Rozas Luksemburgas mazbērni meklē savu Džordžu Floidu, lai varētu attaisnot savas zemiskās tieksmes. Visi ideoloģiskie priekšnosacījumi jau ir sagatavoti. Citā reizē tas var izvērsties traģiskāk. Padomājiet par to!
Nekas tāds vairs nedrīkst atkārtoties! Bet kā tam neatkārtoties?
1. Medijiem ir ļoti kritiski jāparaugās uz savu rīcību šajās dienās. Tas bija mediju uzdevums – atspoguļot objektīvu informāciju, nevis pievienoties politiskajai akcijai. Rezultāts ir kārtējā izgāšanās – pēc “viltus Volkova”. Kremlis var atpūsties – mūsu pašu viltus ziņu atspēkotāji ražo viltus ziņas. Par laimi, LTV pietika drosmes informēt par jaunajiem lietas apstākļiem. Vai TVNET pietiks drosmes atlaist Sandru Veinbergu? Viņas rīcība neliecina par ļaušanos pūļa iespaidam, bet drīzāk atgādina ļoti mērķtiecīgu darbību.
Pilnīgi nesaistīti – “čekas maisos” atrodams Guntars Mašiņš, Sandras Veinbergas vīrs. Pseidonīms “Žurnālists”.
Izvēle ir TVNET ziņā – vai pozicionēties kā medijam, vai arī kā “Progresīvo” avīzei.
2. Drošības iestādēm ir jāturpina monitorēt komunisma un neomarksisma ideju un metožu izplatību jauniešu vidē. Tāpat būtu jāizvērtē tādu organizāciju darbība, kas uzskata provokācijas un melus par pieņemamiem līdzekļiem savu mērķu panākšanai. Un jāsper nepieciešamie soļi, lai sargātu valsti un tautu.
Veselību cietušajam, kuram papildus fiziskajām ciešanām ir nākusi klāt visa šī nevajadzīgā uzmanība un iesaistīšana politiskā akcijā.
Kurts Bruševics
