Reālisma atgriešanās

Foto: VIA REUTERS

23. augusts mūsu tautai ir spilgti simbolisks datums. Tas apzīmē gan 1939. gadu, kad lielvalstis vienojās sadalīt ietekmes sfēras, iznīcinot Latvijas neatkarību, gan 1989. gadu, kad Baltijas tautas apliecināja savu nesalaužamo gribu pēc savas identitātes, brīvības un valsts. 23. augusts ir arī Zemessardzes dibināšanas datums – pirms 30. gadiem radās šī nozīmīgā tautas vīrišķības un cīņasspara organizācija.

Īsāk sakot – 23. augusts ir stāsts par mūsu brīvību un cenu par to. Šobrīd notiekošais Afganistānā ar ASV straujo atkāpšanos, “Nordstream 2”, Putina-Merkeles flirts un notiekošais pie pašu robežām ar imigrācijas hibrīdkaru atgādina, ka vēsture nav beigusies. Šķiet, ka katrs nākamais gads to atgādina arvien uzstājīgāk – tā teikt, ja nu kāds vēl nesaprata.

Liberālā utopija par vēstures beigām un visu konfliktu apsīkšanu vispasaules tirgus ietvaros ir atcelta. No starptautiskā reālisma, kas atzīst tikai spēku un intereses, nav iespējams izbēgt. Pat liberālā utopija bija balstīta spēkā – ASV hegemonijā. Šobrīd ASV piedzīvo krīzi. Gan iekšēju (vājprātīgā “woke” kultūra, “kritiskā rasu teorija” u.c. antiamerikāniski un antieiropeiski koncepti), gan ārēju (Afganistāna). Lai ko mēs arī nedomātu par liberālismu, ASV ir galvenais mūsu stratēģiskais partneris un ASV vājināšanās ir signāls visiem, kas vēlas izaicināt tās noteikumus. Tajā skaitā Krievijai, kas nekad nav atmetusi sapni par PSRS ģeopolitiskās ietekmes atjaunošanu – lai cik tā pati nebūtu iekšēji vāja un sapuvusi.

Krievijas tuvināšanās Vācijai veids kā izaicināt NATO. Krievija cer, ka ASV arvien vairāk pievērsīsies Āzijai, nododot vairāk teikšanas vecajām ES valstīm. Bet ar tām jau visu ko var sarunāt… Tie, kas runā par “Eiropas stratēģisko autonomiju”, “Eiropas federāciju” un “Eiropas armiju”, lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām. Šādai Eiropas “patstāvībai”, tuvinoties Kremlim uz Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu interešu rēķina, ir jāmudina mūs pašus domāt reālistiski – domāt par divpusējo attiecību stiprināšanu ar tādām Krievijas pretiniecēm kā ASV un Turciju, stiprināt Intermarium (Baltijas-Melnās jūras) reģiona “stratēģisko autonomiju”, stiprināties pašiem savā valstī. Vai esam gatavi krīzei? Vai mūsu robeža ir stipra? Vai saprotam, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu drošību, lai cerētu, ka citi mūs atbalstīs?

Mums kā NATO dalībvalstij ir cita veida attiecības ar ASV kā bija Afganistānai, bet ASV prezidenta atziņa, ka amerikāņiem nav jāaizstāv tāda Afganistāna, kura pati nevēlas cīnīties par savu eksistenci, attiecas uz ikvienu nāciju – tas ir tikai loģiski un saprotami. Vai tie, kas šausminās par Afganistānā notiekošo, ir Zemessardzes rindās? Vai saprot, ka ārējo ļaunumu neaptur labas domas, bet gan labie, kas ir bruņoti ar ieročiem un gribu? Pasaule ir pilna ar tādu valstu drupām, kuras iedzīvotāji kādā brīdī zaudēja savu cīņassparu – caur sašķeltību, materiālismu, kosmopolītismu, savas identitātes pazaudēšanu un politiskajām elitēm, kas neredz tālāk par savu degungalu. Nebūsim starp tām – zēni Brāļu kapos to nepiedos!

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
banana postmodern art

Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.