Vai politprostitūciju var ārstēt ar naudu?

Reiz kādas zemes prezidentam ienāca prātā ģeniāla doma. Tā kā viņa vara bija lielā mērā atkarīga no parlamenta deputātiem un žurnālistiem, viņš viņiem visādi izpatiks. Saliks amatos atslēgas personas, stutēs valdību, žurnālistiem piešķirs ordeņus, bet partijām – naudu. Var jau arī būt, ka viņa nolūki bija ideālistiski. “Partijām jābūt neatkarīgām no oligarhiem” – viņš teica. “Ja tās saņems naudu no valsts budžeta, tad tām nebūs vajadzība pārdoties”. Cinisms vai naivums – nav jau svarīgi. Politikā tādas kļūdas nepiedod. Jo ielaistu politprostitūcijas kaiti neizārstēs ar papildus naudu. Ne arī cieņu iegūs ar centieniem izpatikt.

Apetīte rodas ēdot. Agrākie korupcijas skandāli sāka izskatīties smieklīgi uz dzeltenliberālo “gaismas spēku” darbu fona. Nekompetence un bezkaunīga zagšana kļuva par firmas zīmi – tikai prezidenta atbalsts, taisnošanās ar sarežģītajiem krīzes apstākļiem un nesatricināmais galvaspilsētas liberāļu elektorāta atbalsts ļāva saglabāt ietekmi.

Caurlaižu skandāli, izgāzti vai sarunāti iepirkumi, superdārgi biroji un reklāmas kampaņas, nevienam nevajadzīgi pētījumi – viss tika pieciests. Jo krīze. Jo valdības stabilitāte. Bet visam ir robežas. Kad nedraudzīga kaimiņvalsts pār zemes robežām sāka dzīt nelegālo migrantu pūļus, tad dzeltenliberālo darbība sāka iegūt nodevības aprises. Kamēr citas zemes veiksmīgi risināja robežas būvniecības jautājumus, dzeltenliberālie pēkšņi atcerējās par “labu reputāciju” un “labu pārvaldību” – iepirkumam jābūt maksimāli novilcinātam. Pat tad, kad potenciālie robežas būvnieki piedāvāja sadalīt projektu daļās, lai robežu nostiprinātu pakāpeniski, dzeltenliberālo ministrija atteicās. Nekompetence, korupcija vai ideoloģiska apmātība – nebija vairs būtiski, jo hibrīdkarā tas bija pielīdzināms robežsargu un karavīru nodošanai, nerunājot par terorisma un noziedzības riskiem, ko nesa nelegālie imigranti.

Zemes prezidenta pacietība tuvojās galējai robežai. To saprata arī dzeltenliberālie. Viņi izlēma rīkoties proaktīvi – reizēm pirtīs pie maizestēviem tapa arī meistarīgi gājieni. Sev draudzīgajiem žurnālistiem viņi padeva informāciju par prezidenta nepieklājīgiem mājieniem kādas amatpersonas izvēlē. Ja šo amatpersonu neapstiprināšot, prezidents kritizēšot dzeltenliberālos. Prezidents bija sprukās – ja amatpersonu apstiprinās, tad to uzskatīs par viņa slikto ietekmi. Ja kritizēs dzeltenliberālos, tad to uzskatīs par viņa sīko atriebību. Tā dzeltenliberālie bija atbrīvojušies no politiskā traucēkļa prezidenta izskatā.

Visi prezidenta dāvātie amati, ordeņi un nauda izrādījās velti. Tā vietā, lai jau sākotnēji nostātos tautas pusē, prezidents bija zaudējis atbalstu kā tautā, tā politiskajā purvā. Politprostitūcija turpinājās ar jaunu sparu. Naudas apguvei caur projektiem un iepirkumiem pievienojās lielais laimests – “labās gribas žests” desmitiem miljonu eiro apmērā baņķieru un čekistu organizācijai, kas uzdevās par zemes starpkaru perioda noteiktas etniskās grupas pēctečiem. “Labā griba” ārpus jebkādas juridiskās loģikas, samērīguma un taisnīguma daudzu miljonu apmērā padarīja dzeltenliberālos par visa zemes parlamenta neapstrīdamiem līderiem. Beidzot iestājās saliedētība un sapratne pāri ideoloģiju robežām (tikai nelielais nacionālistu deputātu pulks tā arī nesaprata saliedētības lielo nozīmi). Jo nekas tā nevieno politprostitūtas, kā iespēja pārdot savu valsti.

Kurts Bruševics

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.