Mūsu paaudzes acu priekšā dzimušās ukraiņu nācijas astoņus gadus ilgā pretošanās Krievijas okupantiem un draudošā kara eskalācija liek atskatīties gadsimtu senā pagātnē, kad ukraiņi pirmo
Gunārs Astra nav miris, bet gan dzīvo. Kā tas ir iespējams? Vai tad pīšļi jau raušas ārā no zemes? Kā labi parāda nesenais tracis ap
Reti kuras nācijas vēsture ir tik izteikti tautas vēsture kā tas ir latviešiem. Mūsu vēsturē trūkst karaļu, filozofu vai valsts vadošās lomas. Tā vietā ir
Krievijas plaša mēroga hibrīdajām un militārajām aktivitātēm Austrumeiropā nevajadzētu pārsteigt. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā nebija modinātājzvans, tad 2014. gada iebrukumam Ukrainā tādam vajadzēja
Leģendārā latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras 90 gadu jubileja sakrīt ar sarežģītu laiku mūsu valstī. Arvien pieaugošā neticība valsts varai, sašķeltība un savstarpējs naids pilsoņu
Viena no fundamentālām pretrunām, kas virza evolūciju un vēsturi, pastāv starp cilvēka bioloģisko dabu un apkārtējo vidi. Mēs pēc savas uzbūves kopumā neatšķiramies no mūsu
Vācu tautai ir ievērojama ietekme Rietumu vēsturē. Liberālisma projekta izgāšanās šajā valstī pirms gadsimta un tās pārvēršanās totalitārā kara mašīnā joprojām interesē daudzus. Ziņu portāli
1941.g. 13.jūnija rītā nekas neliecināja par tuvojošos traģēdiju. Tomēr tā notika. Naktī uz 14. jūniju neskaitāmās mājās pie ģimenēm ielauzās bruņotas NKVD jeb čekistu vienības.
Nav noliedzams, ka 15. maija apvērsums bija antikonstitucionāls. K. Ulmaņa izveidotā iekārta daudz paveica latviešu nacionālās pašapziņas nostiprināšanai, bet vienlaikus vājināja latviešu biedrošanās tradīciju (par
Pēdējos gados Latvijas sabiedrībā, bet it īpaši nacionāli noskaņotās aprindās, ir aktualizējies jautājums par vācu minoritātes lomu Latvijas vēsturē. Šī jautājuma saasināšanās, no vienas puses,
Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.